Vienīgais, kas Zanei kaitināja savā vīrā bija tas, ka viņš taupīja uz sīkumiem un skaitīja katru centu. Un dzīve ar taupītāju nav rožu dārzs
Ozoliņu ģimenē rīts sākās kā parasti: Zane gatavoja brokastis, pārbaudīja e-pastu un posa bērnus skolai. Vīrs Mārtiņš ar koncentrētu sejas izteiksmi sēdēja pie datora, pārskatot ziņas un darba vēstules. Jau aptuveni gadu abi laulātie strādāja attālināti, un tas viņiem nevarēja nepatikt. Mārtiņš reti palīdzēja sievai mājas darbos, atsaucoties uz aizņemtību, taču Zane jau sen bija pieradusi tikt galā pati.
Vienīgais, kas viņu vīrā kaitināja, bija tas, ka viņš taupīja uz sīkumiem un skaitīja katru centu. Sākumā tas nešķita problēma, taču ar laiku viņa uzvedība sāka Zani kaitināt.
— Mārtiņ, varbūt nopirksim jaunu ledusskapi? Šis jau ir pavisam vecs, mēs to nopirkām vēl pirms mūsu bērnu piedzimšanas, — Zane ierosināja, pieejot pie vīra.
— Kāpēc mums jaunu ledusskapi? Vecais vēl darbojas. Neredzu jēgu tērēt naudu nevajadzīgām lietām, — Mārtiņš atbildēja, nenovēršot skatienu no ekrāna.
— Tas darbojas, bet stipri trokšņo, un arī saldētava slikti notur temperatūru. Šī iemesla dēļ mums ēdiens ātri bojājas, bet gaļa pastāvīgi ir tikai nedaudz sasalusi…
— Mazāk viriniet durvis, un nekas nebojāsies, — vīrietis palika pie sava.
Zane saprata, ka saruna ar Mārtiņu ir bezjēdzīga, un sarūgtināta atgriezās virtuvē. Tomēr vīra skopums ar to neaprobežojās. Viņš sāka taupīt uz visniecīgākajām lietām, piemēram, tēju vai cukuru. Kādu dienu Zane pamanīja, ka vīrs Rimi veikalā nopircis pašu lētāko tēju, kas izrādījās pilnīgi negaršīga.
— Mārtiņ, kāpēc tu nopirki tādu tēju? Tā nav tēja, bet gan samazgas, — Zane kurnēja.
— Toties lētāk. Kāpēc pārmaksāt par zīmolu, ja var ietaupīt? — Mārtiņš paraustīja plecus.
— Bet cenu starpība taču ir maza, savukārt baudījums no labas tējas ir krietni lielāks…
— Tik un tā tie ir lieki tēriņi. Labāk atliksim šo naudu kaut kam svarīgākam, — Mārtiņš nepadevās.
Tomēr drīz vien arī svētki vīrietim kļuva par aizliegto tēmu. Katru gadu Zane sapņoja no Mārtiņa saņemt skaistu dāvanu dzimšanas dienā vai Jaunajā gadā, taču katru reizi viņš izdomāja attaisnojumus, lai izvairītos no liekiem tēriņiem.
— Tev taču nevajag kārtējo šalli vai somiņu, vai ne? — viņš jautāja, tuvojoties svētkiem.
— Nē, runa nav par pašu dāvanu. Svarīga ir uzmanība un rūpes. Man ir patīkami saņemt uzmanības apliecinājumus no mīļota cilvēka, — sieva mēģināja paskaidrot, taču Mārtiņš deva priekšroku viņā neklausīties.
Arī ģimenes svētki ar vieglu vīra roku tika svītroti no izdevumu saraksta. Pāris dienas pirms Jaunā gada Zane vēlējās sarīkot nelielas vakariņas draugiem un radiniekiem. Viņa sagatavoja pirkumu sarakstu un parādīja to Mārtiņam, lai pakonsultētos:
— Re, paskaties, kas jānopērk. Domāju, ka sanāks lieliski svētki.
— Pārāk daudz visa kā. Kāpēc vajag tik daudz ēdiena? Var iztikt ar kaut ko vienkāršāku. Cilvēki nāks pie mums ciemos vai paēst par velti? — Mārtiņš uzmanīgi pārskatīja sarakstu un sašķobījās.
— Bet tie taču ir svētki! Cilvēki nāks, viņiem vajadzēs kaut ko ēst. Turklāt tas ir tikai reizi gadā…
— Labāk atliksim šo naudu kaut kam citam. Varbūt mums ievajadzēsies jaunu tehniku vai remontu, — vīrietis turpināja uzstāt.
Galu galā Zane piepūtās un nerīkoja vakariņas. Saprotot, ka no vīra ziemā pat sniegu neizmānīsi, sieviete nolēma, ka viņai pašai jānopelna vairāk. Pēc diviem mēnešiem viņa pilnīgi negaidīti darbā saņēma paaugstinājumu. Sieviete ļoti nopriecājās un steidza dalīties ar šo ziņu ar Mārtiņu.
— Iedomājies, man piedāvāja vadošu amatu. Alga dubultosies, — Zane priecīgi paziņoja. — Tikai nāksies braukt uz ofisu Rīgas centrā, nevis sēdēt mājās.
— Lieliski, tātad varēsim atlikt vairāk naudas neparedzētiem izdevumiem, — vīrietis apmierināti pamāja. — Atvērsim depozītu un liksim tur pusi tavas algas. Tā mēs ātrāk sakrāsim nākotnei.
Zane aizdomājās. Protams, uzkrājumi ir svarīgi, taču viņa vēlējās nedaudz uzlabot ģimenes dzīves kvalitāti šeit un tagad.
— Bet varbūt daļu naudas iztērēsim atvaļinājumam? Bērni jau sen sapņo aizbraukt pie siltas jūras, — viņa piesardzīgi ierosināja vīram. — Desmit gadu laikā viņi nekur ārpus Latvijas nav bijuši.
— Es arī savos trīsdesmit gados maz kur esmu bijis. Atvaļinājumu var atlikt. Nauda ir vajadzīga nopietniem mērķiem, nevis izklaidēm, — Mārtiņš iebilda. — Nav zināms, kas var notikt rīt.
Saņēmusi atteikumu, Zane sajuta spēcīgu vilšanos, tomēr spēja paklusēt. Viņa saprata, ka Mārtiņš uztraucas par nākotni, taču viņa skopums sāka viņu tirdīt. Kādu vakaru Zane pārnāca mājās no darba un ieraudzīja domīgu Mārtiņu. Viņa uzreiz pamanīja, ka viņš ir par kaut ko sarūgtināts.
— Kas noticis? — sieviete jautāja, apsēžoties blakus.
— Es saņēmu vēstuli no bankas. Mūsu automašīnas līzings drīz beigsies, un viņi piedāvā to refinansēt ar jauniem nosacījumiem. Likme ir zemāka, bet atmaksas termiņš pieaugs, — Mārtiņš smagi nopūtās.
— Vai tad tā ir problēma? Maksāt mazāk katru mēnesi ir labi, vai ne?
— Jā, bet tad nāksies maksāt ilgāk. Es neesmu pārliecināts, ka tas ir izdevīgi, — Mārtiņš pakratīja galvu.
— Paklausies, tas ir normāli. Daudzi Latvijā tā dara. Galvenais, ka slodze uz budžetu samazināsies. Varbūt tad mēs varēsim atļauties sev ko patīkamu? — sieva mēģināja viņu nomierināt.
— Patīkamu? Kādi izdevumi var būt patīkami, ja mums ir saistības? — Mārtiņš ar neuzticību paskatījās uz viņu.
Zane juta, kā viņā iekarst aizkaitinājums:
— Tu vienmēr runā par naudu, it kā tas būtu svarīgākais dzīvē! Dažreiz gribas vienkārši baudīt mirkli, nevis domāt par to, cik centu palicis makā!
Mārtiņš kā sadzelts pielēca kājās un sāka žestikulēt:
….
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
